DS1140 un būvuzņēmējs: kurš par ko atbild?

Paškontrole nav būvkonstrukciju inženiera vai ēkas īpašnieka atbildība – tā ir pastāvīgā kontrole, ko būvuzņēmējs veic darbu gaitā, balstoties uz B2 plānā noteiktajiem kontroles punktiem un kontroles līmeni.

Praksē tas nozīmē, ka katrs specializētais būvuzņēmējs – namdaris, mūrnieks, betonētājs vai citi – atbild par sava darba pārbaudi tā izpildes laikā, nevis tikai tad, kad darbs ir pabeigts un to pārskata citi.

Bez pastāvīgas B3 dokumentācijas neviens – ne būvkonstrukciju inženieris, ne neatkarīgais kontrolieris – nevar redzēt, vai paškontrole patiešām notika. Tāpēc tieši B3 parasti kļūst par vietu, kur kļūst redzama slikti uzņemta atbildība, neatkarīgi no tā, cik laba ir faktiskā amatnieka darba kvalitāte.

Būvuzņēmējs, kurš darbu paveica pareizi, bet to nedokumentēja, praksē ir tādā pašā situācijā kā tas, kurš nepārbaudīja vispār – jo būvkonstrukciju inženierim nav ko parādīt.

Visbiežākā kļūda ir tā, ka vairāki cilvēki būvlaukumā atbildību dala neformāli un nevienam no viņiem nav kopainas. Parasti tas notiek lielākos būvlaukumos ar daudziem specializētajiem būvuzņēmējiem, kur neviens dabiski neuzņemas atbildību par kopējo B3 dokumentāciju.

Ja B2 plāns jau no sākuma katram kontroles punktam nosauc atbildīgo personu, no šādas situācijas var izvairīties, jo ir skaidrs, kam kas jāiesniedz – un kam jājautā, ja kaut kas trūkst.

Katram kontroles punktam, par kuru viņš atbild, būvuzņēmējam jāveic kontrole atbilstoši B2 plānā norādītajam kontroles veidam un kontroles līmenim un jādokumentē rezultāts ar datumu, izpildītāju un skaidru iznākumu – apstiprināts vai aprakstīta novirze.

Nepietiek kontroli veikt pareizi, ja tā netiek arī dokumentēta tā, lai būvkonstrukciju inženieris vēlāk varētu tai izsekot. Dokumentēšana ir tikpat liela uzdevuma daļa kā pats kontroles darbs.

Vairāki būvuzņēmēji var droši atbildēt par saviem kontroles punktiem, ja vien B2 plānā skaidri nosaukts, kurš par ko atbild. Jāizvairās no tā, ka atbildība par kopējo B3 dokumentāciju brīvi klejo starp pusēm bez noteikta procesa, kā atsevišķie ieguldījumi tiek apkopoti vienuviet.

Kādā būvlaukumā ar trim specializētajiem būvuzņēmējiem – namdari, mūrnieku un santehniķi – nebija skaidrs, kurš atbild par tāda savienojuma kontroles dokumentēšanu, kurā bija iesaistītas visas trīs nozares. Rezultātā neviens no viņiem šo punktu pienācīgi nedokumentēja, jo katra puse pieņēma, ka to izdarīs kāds cits.

Kad būvkonstrukciju inženieris izskatīja B3 ziņojumu, viņš pamanīja robu, un lieta aizkavējās, kamēr trim pusēm bija jāvienojas par to, kurš patiesībā ko bija darījis – situācija, no kuras varēja izvairīties, ja B2 plānā šim konkrētajam punktam būtu nosaukta viena atbildīgā puse.

Efektīvākais risinājums ir pirms darbu sākuma kopā ar visiem iesaistītajiem specializētajiem būvuzņēmējiem izskatīt B2 plānu un konkrēti vienoties, kurš atbild par katru kontroles punktu, kurā iesaistīta vairāk nekā viena nozare. Iepriekšēja noskaidrošana prasa maz laika, bet vēlāk var ietaupīt daudz laika un domstarpību.

Nepietiekamai paškontrolei var būt nozīme, ja vēlāk rodas strīds par ēkas kvalitāti. Bez dokumentācijas, ka kontrole patiešām veikta, būvuzņēmējam var būt grūti pierādīt, ka darbs paveikts atbilstoši prasībām – pat ja tas patiesībā paveikts pareizi.

Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc dokumentēšanu nevajadzētu uzskatīt par administratīvu formalitāti, bet gan par daļu no aizsardzības, kas būvuzņēmējam ir pašam, ja vēlāk rodas domstarpības.

Būvlaukumos ar darbinieku mainību ir lietderīgi ieviest noteiktu kārtību, kā jaunie darbinieki tiek iepazīstināti ar to, par kuriem kontroles punktiem viņi atbild un kā jāveic dokumentēšana. Bez tās pastāv risks, ka iepriekš skaidri sadalīta atbildība kļūst neskaidra, kad jauns cilvēks pārņem uzdevumu pusceļā.

Īsa attiecīgo B2 plāna daļu pārskatīšana, kad pievienojas jauni darbinieki, ir vienkāršs veids, kā novērst, ka tas vēlāk kļūst par robu avotu B3 ziņojumā.

Atbildība par kontroles veikšanu un dokumentēšanu ne vienmēr ir tā pati, kas atbildība par pašiem būvdarbiem – piemēram, brigadieris var uzņemties kopējo atbildību par kontroles dokumentāciju, lai gan fizisko darbu veic cits strādnieks. Šī atšķirība B2 plānā jānorāda skaidri, lai nebūtu šaubu par to, kurš patiesībā atbild, ja kāda kontroles punkta trūkst.

Ja daļā būvdarbu tiek izmantoti sezonas vai pagaidu darbinieki, īpaši svarīgi ir nodrošināt īsu, skaidru ievadu par dokumentēšanas prasību, pirms viņi sāk darbu būvlaukumā, nevis pieņemt, ka viņi to apgūs darba gaitā. Šai grupai statistiski ir lielāka iespēja atstāt robus dokumentācijā, vienkārši tāpēc, ka viņiem ir mazāk laika apgūt procesu.

Ja darbs tiek veikts akorda veidā un vairāki strādnieki dala kopīgu uzdevumu, īpaši svarīgi ir nosaukt, kurš atbild par katra punkta kontroles dokumentēšanu, nevis pieņemt, ka par to parūpēsies 'komanda'. Praksē akorda darbs atbildības sadalījumu parasti padara mazāk skaidru, nevis skaidrāku, ja vien tas nav skaidri norunāts jau no sākuma.

Ja brigadieris vai persona, kas atbild par kontroles dokumentāciju, projekta vidū mainās, jaunajam cilvēkam nepieciešama konkrēta nodošana par to, cik tālu dokumentācija ir pavirzījusies un kuri punkti vēl ir atvērti – nevis tikai vispārīgs ievads projektā. Bez šādas konkrētas nodošanas pastāv reāls risks, ka jau veiktas kontroles tiek dokumentētas divreiz vai ka daži punkti pilnībā paslīd garām.

Papildus B2 plāna iekšējam atbildības sadalījumam ir ieteicams kopējo DS1140 atbildības sadalījumu noteikt pašā būvdarbu līgumā, īpaši ja iesaistīti apakšuzņēmēji. Tas dod skaidru, juridiski pamatotu sākumpunktu, ja vēlāk rodas šaubas par to, kurš atbildēja par konkrētu dokumentēšanas uzdevumu.

Projekta beigās atmaksājas īsa pārskatīšana par to, kā atbildība par kontroles dokumentāciju praksē faktiski izpaudās – kur tā darbojās raiti un kur radās neskaidrības. Šāda pārskatīšana ir lēta un bieži atklāj nelielu procesa uzlabojumu, kas nākamajā projektā ietaupa ievērojami vairāk laika, nekā maksā tā identificēšana tagad.

Ja apakšuzņēmējs izmanto savu dokumentēšanas sistēmu, nevis galvenā būvuzņēmēja sistēmu, ir vērts agri vienoties, kā tieši viņa ieraksti tiks iekļauti kopējā B3 ziņojumā, nevis nodošanas brīdī atklāt, ka laika spiedienā jāsaskaņo divi nesaderīgi formāti.

Ja strīdi par to, kurš atbildēja par konkrētu kontroles punktu, atkārtojas dažādos projektos, ir noderīgi pārskatīt, vai izmantotā B2 plāna veidne konsekventi pietiekami skaidri nosaka atbildību, nevis uzskatīt katru strīdu par vienreizēju gadījumu. Neliels formulējuma labojums veidnes līmenī bieži novērš likumsakarību, kas citādi atkārtotos projektu pēc projekta.