Kontroles veids, kontroles līmenis un kontroles apjoms DS1140 kontroles plānā

Kontroles veids apraksta metodi – piemēram, vizuālu apskati, fiziskus mērījumus vai konkrēta punkta aprēķinu kontroli. Izvēle ir atkarīga no tā, kas tieši šajā konstrukcijas vietā patiešām var atklāt kļūdu: vizuāla pārbaude var atklāt redzamu plaisu, bet ne nepareizu dimensionējumu, kam savukārt nepieciešama aprēķinu pārbaude.

Tāpēc nepietiek vienkārši pie punkta uzrakstīt "pārbaudīts" – kontroles veidam jāatbilst tam, kas patiešām jāpārbauda.

Kontroles līmenis nosaka, cik rūpīgai jābūt pārbaudei atkarībā no ēkas konstrukciju klases. Kritiskam nesošajam elementam augstā konstrukciju klasē nepieciešams augstāks kontroles līmenis nekā mazāk kritiskam elementam zemā klasē.

Praksē tas nozīmē, ka viena un tā paša veida kontroles punktam – piemēram, savienojumam starp diviem nesošajiem elementiem – var būt nepieciešams atšķirīgs dokumentācijas līmenis atkarībā no tā, kur konstrukcijā tas atrodas un cik lielas būtu kļūdas sekas.

Kontroles apjoms nosaka, vai tiek pārbaudīti 100 procenti elementa vai tikai izlase, un cik bieži. Tieši šeit kontroles plāns bieži tiek noraidīts – jo apjoms neatbilst konstrukciju klasei, piemēram, pieņemot izlases pārbaudes tur, kur klase prasa sistemātisku, pilnu kontroli.

Apjoms ir cieši saistīts ar kontroles līmeni: augsts kontroles līmenis bez atbilstoša kontroles apjoma patiesībā nesniedz to drošību, ko prasa konstrukciju klase.

Iedomājieties dzelzsbetona kolonnu ēkā ar augstu konstrukciju klasi. Kontroles veids varētu būt stiegrojuma izvietojuma vizuālas apskates pirms betonēšanas un kolonnas dimensionējuma aprēķinu pārbaudes kombinācija. Kontroles līmenis būtu augsts, jo sabrukumam šeit ir smagas sekas. Kontroles apjoms parasti prasītu, lai tiktu pārbaudīta katra šāda tipa kolonna – nevis tikai izlase –, tieši tāpēc, ka sabrukuma sekas ir būtiskas.

Tāpēc, ka tie apraksta saistītus, bet atšķirīgus jautājumus par vienu un to pašu kontroles punktu: kā, cik rūpīgi un cik daudz. Ikdienas sarunās tie bieži tiek saplūdināti vienā jautājumā – "vai tas ir pietiekami pārbaudīts?" –, bet B2 plāns, kas tos skaidri nenošķir, darba veicējam nedod neko konkrētu, pēc kā rīkoties.

Metinātam savienojumam nesošā tērauda konstrukcijā kontroles veids varētu būt vizuālas apskates un metinājuma nesagraujošās testēšanas kombinācija. Kontroles līmenis būtu atkarīgs no tā, cik kritisks savienojums ir konstrukcijas kopējai stabilitātei. Kontroles apjoms varētu būt visi kritiskie savienojumi, savukārt mazāk kritiskos savienojumus pārbauda izlases veidā.

Šī diferenciācija – ne viss tiek pārbaudīts vienlīdz rūpīgi – ir tieši kontroles veida, līmeņa un apjoma nošķiršanas jēga: resursi tiek novirzīti tur, kur sabrukuma sekas ir vislielākās.

B2 plānā vissvarīgākajiem punktiem būtu īsi jāpamato, kāpēc izvēlēts konkrētais kontroles līmenis un apjoms – nevis tikai jānorāda skaitļi. Tas būvkonstrukciju inženierim atvieglo spriedumu izsekošanu un samazina risku, ka plāns tiek sūtīts atpakaļ ar jautājumiem par pamatojumu.

Augsts kontroles līmenis kopā ar lielu kontroles apjomu nozīmē vairāk laika kontrolei un dokumentēšanai – un līdz ar to augstākas izmaksas. To nevar samazināt, lai ietaupītu naudu, ja konstrukciju klase to prasa, bet to ir lietderīgi zināt, kad tiek noteikts ēkas budžets un grafiks.

Un otrādi – precīzs, labi pamatots plāns, kas nenosaka kontroles apjomu lielāku, nekā konstrukciju klase patiesībā prasa, var palīdzēt samazināt izmaksas, neapdraudot drošību.

Ja projekts darba gaitā mainās – piemēram, konstrukcijai tiek pievienota piebūve –, skarto punktu kontroles veids, kontroles līmenis un kontroles apjoms jāpārskata, nevis vienkārši jāpieņem, ka tie nav mainījušies. Tā ir daļa no tā paša procesa, kas attiecas uz gadījumu, kad mainās konstrukciju klase kopumā.

Sistemātiski pārskatīt šīs trīs lietas ikreiz, kad projekts būtiski mainās, ir vienkāršs ieradums, kas samazina risku, ka citādi stabils kontroles plāns būvniecības gaitā pakāpeniski zaudē savu precizitāti.

Ja kontroles veids, līmenis un apjoms tiek pārņemti no iepriekšēja, līdzīga projekta, katrs punkts tomēr konkrēti jāpārskata attiecībā pret jaunās ēkas konstrukciju klasi un sarežģītību – pieņēmums, kas bija pareizs vienā projektā, nav automātiski pareizs nākamajā, pat šķietami līdzīgām konstrukcijām.

Tā kā kontroles apjoms tieši ietekmē kopējo grafiku un līdz ar to izmaksas, ir ieteicams kontroles veidu, līmeni un apjomu noteikt pirms galīgo piedāvājumu saņemšanas no būvuzņēmējiem, nevis pēc tam. Vēla kontroles apjoma maiņa citādi var izraisīt papildu cenu sarunas, no kurām varēja izvairīties.

Nepietiek, ka kontroles veids, līmenis un apjoms plānā ir noteikti pareizi – tie arī skaidri jāpaziņo cilvēkiem, kas faktiski veic kontroli būvlaukumā, ideālā gadījumā īsā ievadsapulcē katra jaunā būvniecības posma sākumā. Bez šādas komunikācijas pastāv risks, ka citādi labi uzrakstīts plāns praksē nekad netiek pareizi ievērots.

Esošas konstrukcijas renovācijā kontroles apjomu var būt grūtāk noteikt nekā jaunbūvē, jo daļa konstrukcijas jau ir paslēpta vai tikai daļēji pieejama apskatei. Šeit bieži nepieciešams plānoto kontroli papildināt ar novērtējumu par to, ko var pietiekami dokumentēt no esošajiem rasējumiem un materiāliem, salīdzinājumā ar to, kam patiešām nepieciešama fiziska piekļuve.

Ja būvniecības laikā kļūst skaidrs, ka sākotnēji noteiktās kontroles veida, līmeņa un apjoma izvēles neatbilst būvlaukumā redzamajai faktiskajai sarežģītībai, labāk izvēles formāli pārskatīt kopā ar būvkonstrukciju inženieri, nekā būvlaukumā klusām novirzīties no plāna, neatjauninot dokumentus. Formāla pārskatīšana nodrošina, ka B2 plāns vienmēr atspoguļo faktiski veikto kontroli.

Ja vienā projektā ir iesaistīti vairāki konsultanti – piemēram, viens betona un viens tērauda konstrukcijām –, ir vērts agri noskaidrot, kā viņu attiecīgie kontroles veida, līmeņa un apjoma novērtējumi tiks apvienoti vienā konsekventā B2 plānā. Bez šādas koordinācijas pastāv risks, ka konstrukcijām, kas patiesībā ir savienotas, tiek noteiktas pretrunīgas kontroles apjoma prasības.

Pat rūpīgi noteikts kontroles veids, līmenis un apjoms var izrādīties nepiemērots, tiklīdz būvniecība atklāj būvlaukuma faktisko stāvokli – piemēram, negaidītus grunts apstākļus vai projekta izmaiņas pusceļā. Ja sākotnējo apjomu uzskata par nemainīgu neatkarīgi no tā, kas atklājas būvlaukumā, parasti rodas dokumentācija, kas formāli pastāv, bet neatspoguļo to, kas patiesībā tika pārbaudīts.

Daži apdrošinātāji nosaka minimālās prasības tam, cik rūpīgi kontrolei konkrētajā projektā jābūt dokumentētai, neatkarīgi no tā, ko prasa pats DS1140. Ir noderīgi tās salīdzināt ar plānā jau noteikto kontroles veidu, līmeni un apjomu, lai abi nenonāktu pretrunā, kad zaudējumu pieteikums patiešām tiek izvērtēts.